thoughts from a trashcan

Es rakstu, kad man ļoti kaut kas sāp, tāpēc daru to briesmīgi neregulāri un šausmīgi haotiski. Nav tā, ka es reti besos, tieši otrādi, kopš atteicos no antidepresantiem (ko neiesaku tā vienkārši darīt nevienam un nekad, es joprojām eju cauri ellei), sāp tik daudz kas, par ko iepriekš pat neaizdomājos. Laikam esmu atpakaļ pie tās sevis, kas visu izlaiž caur sevi, ne tikai pieskaras garāmejot, bet izfiltrē un tās drazas vēlreiz pārgremo, pirms palaist vaļā. Es ļoti jūtu līdzi, pārdzīvoju, domāju, kā lai palīdz, meklēju vārdus un padomus, kas kaut cik varētu noderēt, tajā pašā laikā nemāku palīdzēt sev, neatrodu ne vārdus, ne darbus, ar ko sevi uzstutēt augšā. Tāpēc šoreiz sāp tas, ka pati esmu no mīļajiem un tuvajiem tik ļoti attālinājusies, ka neiespējami liekas uzrakstīt/piezvanīt un pateikt – zini, man tagad ir slikti, ko lai dara?

Esmu sapratusi, ka uz mani iedarbojas gatavi plāni. Ja tu man piezvanīsi un nobērsi ar motivējošiem vārdiem, komplimentiem un citu cilvēku dzīvesstāstiem, es droši vien pateikšos, bet turpināšu domāt visai destruktīvas domas un nepacelšu savu aizmugurējo drošības spilvenu, lai ķertos klāt pie kaut kā darīšanas. Ja tu man atsūtīsi/nolasīsi reālu plānu – kas, kad, kāpēc man jāizdara – varu gandrīz vai garantēt, ka es to izdarīšu. Es nezinu, kā tas strādā, ja es pati sev sarakstu plānus un listes, salieku krāsainas lapiņas, telefonā atgādinājumus utt., man tas viss “aizmirstas”, par to ir viegli nedomāt, ja vienīgā iesaistītā šajā procesā esmu tikai es. Iespējams, tā ir vainas izjūta, ka kāds ir domājis par mani, tērējis laiku un enerģiju, un “es, sliņķe, tagad neieiešu dušā un neuztaisīšu tēju, lai cilvēks būtu pūlējies veltīgi?”. Iespējams, tas būtu kauns, ka tik vienkāršas lietas kāds priekš manis ir sastādījis kā plānu, kaut tām būtu jānotiek automātiski. Iespējams… Ir daudz iespējamo faktoru, kāpēc tieši tas strādā manā gadījumā, tavā varbūt pilnīgi nemaz.

Bet man patiešām pietrūkst tāds patiešām īsts intervention, kad kāds vienkārši sapurinātu mani, pateiktu, ka tā vairs nevar dzīvot, uzrakstītu man sarakstu ar lietām, kas man jāpaveic, un gan burtiski, gan pārnestā nozīmē palīdzētu man izrakties no tiem krāmiem, kuros es dzīvoju. Un man gribas arī atrast terapeitu, kas nevis mēģinātu briesmīgi rakāties pa manu bērnību, ķidāt manus insecurities, bet vienkārši uzrakstītu man sarakstu – kurā dienā kas konkrēti ir jāizdara. Un es izdarītu. Un atnāktu nākamreiz jau mazliet priecīgāka, jo kaut mazumiņu būtu paveikusi. Man tā ir ar visu – sportošanu, veselīgu ēšanu, zero waste – gribas, lai visu iedod jau saplānotu, gatavu, jo pašai savi plāni šķiet nenozīmīgi, tie papīrīši tūlīt pat pēc sarakstu tapšanas tiek saņurcīti un nonāk krāsnī, jo saviem sarakstiem un plāniem es neredzu jēgu. Jā, tas ir bullshit, jā, tā nevajadzētu būt, bet tas man ir aktuāli šobrīd. Varbūt kādreiz es iemācīšos plānot pati un arī īstenot savus plānus.

Un vēl man gribas vairāk satikt cilvēkus dzīvē. Sociālie tīkli manai depresijai piešauj steroīdus, mazā balstiņa, kas nepārtraukti man stāsta, cik es esmu nožēlojama neveiksminiece, vēl skaļāk bļauj, cik visiem viss ir skaisti, dabīgi, viegli, harmoniski. Es zinu, ka tā nav. Es vispār instagramu cenšos vairāk uztvert kā mākslas, nevis dzīves platformu. Tomēr redzēt visapkārt smaidīgus cilvēkus, kad pati jau nedēļu aizmiegu ar noraudātām acīm un piepampušu seju, ir diezgan brutāli. Man gribas vairāk visu pa īstam, bet negribas jau arī tos tuvos un mīļos gruzīt, negribas, lai viņi jūtas vainīgi, ka viņiem viss kārtībā, bet mana sūdu čupa tikai aug. Negribas, lai sāk žēlot un raudāt kopā ar mani. Negribas, lai atceļ savus plānus, skrien un glābj mani. Godīgāk sakot – gribas, bet nevajag. Lai arī cik self-centered ir mana depresija, es tomēr atceros, ka citiem ir dzīves, kur nav manu problēmu, kur ir citas, ne mazāk svarīgas bažas un raizes, ar ko viņi varbūt grib padalīties un pasēdēt kopā ar pāri dzirdīgu ausu, ne tikai muti, no kuras nāk žults okeāni un atkritumu galaktikas. Tāpēc man laikam tomēr vajag terapeitu, kuram maksāt par to, lai palīdz man pieradināt savus dēmonus un sadzīt visus kaut kur drošākā stūrītī, lai no tiem kaut ko varētu mācīties. Ne visi ir gatavi maniem dēmoniem, ne visiem tādiem ir jābūt. Bet gribas jau reizēm, lai kāds saprot, uzdod īstos jautājumus, un jā – uzraksta sarakstu ar lietām, kas obligāti jāizdara.

Birkas: Depresija, domas, dēmoni, plāni