Nemazgāto matu sindroms

Ja tu zini, kas ir Shane Dawson un skaties viņa video, tu noteikti esi pamanījis, ka viņš daudz joko par to, ka viņam riebjas dušas, ka viņš nemazgājas utt. Tas ir tāds running gag viņa draugu un skatītāju lokā, kas supposedly parāda Šeinu (latviski uzrakstīts, viņa vārds liekas ļoti dīvains, imho) kā anti-slavenību, “parastu”, “normālu” cilvēku, kuram ir labās un sliktās, aktīvās un slinkās dienas, kad negribas darīt neko, arī rūpēties par savu izskatu un higiēnu. Viss, kas man ir sakāms katru reizi, kad Šeins pasaka, ka nav mazgājies: “ME!

Nepārproti mani, es kopumā esmu funkcionējošs sabiedrības loceklis, man ir darbs, dzīvoklis, 1996. gada Honda Civic – I’m fine. Bet ir dienas (nedēļas), kad duša, zobu birste, ķemme, tīras drēbes utt. manā ikdienā neietilpst. Varbūt es vienkārši esmu pretīgs cilvēks, bet es dodu savus netīrītos zobus ķīlā, ka tomēr pie vainas ir depresija.

Es mēģināju atcerēties, kad pēdējo reizi biju dušā… man neizdevās. Esot sievietei, dušas vispār ir darbs – ir jāmazgā un jākondicionē mati, jāskrubējas, jāziepējas, jāskujas visur, arī tur, kur neviens tāpat neredzēs… Tas ir household chore un es katru reizi tam mentāli gatavojos, jo kopā ar sagatavošanos un pēc-dušas aktivitātēm (slaucīšanās, matu ķemmēšana, eļļiņas, krēmiņi, all that jazz) tas var aizņemt pat vairākas stundas. Kuram ir vēlme un enerģija vakarā pēc pilnas darba dienas vai no rīta veltīt tik daudz laika dušai? “Lielākajai daļai cilvēces,” tu teiksi, un tev būs pilnīga taisnība. Bet manas prioritātes tomēr atšķiras no vidējā aritmētiskā, jo depresija ievieš zināmas pārmaiņas cilvēka pašsajūtā un vērtību skalā, un pēkšņi personīgā higiēna vairs neliekas tik nozīmīga. Es te sēžu ar saviem taukainajiem, sapinkotajiem matiem, netīrajiem zobiem, spalvainajām kājām un padusēm, un man tas viss liekas normāli, man tas viss netraucē. Es varu par to pajokot, varu nonākt pie secinājuma, ka derētu kaut ko darīt lietas labā, bet līdz darīšanai lietas tā arī nenonāk, jo… es pat nezinu, kāpēc. Es vienkārši palieku savā vietā un nekustos uz dušas pusi, tad vainoju sevi un uztraucos, ko par mani padomās cilvēki, bet tad man paliek briesmīgi vienalga un es cenšos sev ieskaidrot, ka nevienam neinteresē manas padušu spalvas, “galvenais, ka cilvēks labs”.

Un tā ir tāda tipiska sestdiena, kad visi ir out and about, bet es sēžu mājās un saprotu, ka nav jēgas mazgāties, jo tāpat nekur nav jāiet, neviens mani neredzēs, ja arī redzēs, tad kāda starpība. Mana zemā pašapziņa šajā brīdī ir laikam zemākā punktā kā jebkad, jo esmu atmetusi ar roku savām uzacīm, svaram, sejas ādas kopšanai u.c., jo depresija mani ir pārliecinājusi – es neesmu skaista ar vai bez sevis kopšanas, kāpēc lai es uztrauktos par to visu, es varētu savu laiku veltīt kam lietderīgākam… piemēram, Youtube video, ēšanai, sevis žēlošanai, gulēšanai, Netflix dokumentālajām filmām utt. Protams, tas viss ir absurdi, jo sevis kopšana (kā man stāsta sievietes, kas reāli to dara) ir pats par sevi relaksējošs un pašapziņu paaugstinošs process, kas palīdz atbrīvoties no negatīvā un sajusties skaistai (sliktākajā gadījumā, vismaz tīrai).

Ja es taisītu filmu/seriālu, kurā kādam no varoņiem būtu depresija, es tam aktierim/aktrisei literally  liktu nemazgāties, netīrīt zobus, neskūties, kopumā nerūpēties par sevi, un tad vēl neliktu nekādu grimu, lai skatītāji patiešām dabū īstu un neglorificētu depresijas efektu. Es, protams, neapšaubu, ka cilvēki ar depresiju bieži vien ir tikpat sakopti, put together kā visi pārējie, varbūt pat vēl sakoptāki, jo cenšas ar ārieni kompensēt to bardaku, kas darās viņu galvās, bet tas noteikti nav mans gadījums. Skatoties uz perfekti uzkrāsotajiem un sapostajiem varoņiem ekrānā, kuriem pēc scenārija ir smaga depresija, man reizēm gribas sviest viņiem ar kaut ko netīru un smirdīgu, lai radītu mazliet reālāku efektu. Jo mana depresija nav skaista, mana depresija nav tikai asaras spilvenā, antidepresanti, eksistenciālas pārdomas un pūkainas pidžambikses. Mana depresija lielākoties ir smirdīga elpa, sasvīdušas paduses, taukains, niezošs skalps, vakardienas apakšbikses un čupiņa ar saldumu papīrīšiem uz palodzes. Un es apsolu, ka šodien nomazgāšos un iedunkāšu savu depresiju, man tikai vajag mazliet laika, lai saņemtos un iestāstītu sev: ja to nevajag man, tad vismaz tas jādara apkārtējo dēļ, kas nav parakstījušies uz smirdbumbas eksploziju manā personā. Adios!

P.S. Pavisam cits stāsts ir par to, kā izskatās mans dzīvoklis, bet tas patiešām ir stāsts citai reizei, jo to tā izstāstīt vienkārši nevar, man vajadzētu sabildēt tās šausmas.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

w

Connecting to %s

%d bloggers like this: