Septīto dienu esmu Liepājas Piejūras psihiatriskajā slimnīcā. Septīto dienu šķiet, ka paliek labāk, bet kas to lai zina, es jau nu noteikti nesaprotu, vai vienkārši zāļu iespaidā neko nejūtu, vai depresija tiešām mazliet atkāpjas zāļu un miera iespaidā. Miera te tiešām ir daudz, pārāk daudz. Pārāk daudz brīvā laika, pārāk daudz laika pašai sev, tā man nekad nav, parasti laiks tiek pavadīts pie telefona, pie datora, šeit pat tā negribas. Gribas iet ārā, bet drīkst tikai divreiz dienā nožogotā teritorijā. Sasodītā karantīna. Ja ne tā, es ietu uz jūru, es tur vien būtu, manas dienas paietu vien tur. Vēl nedēļa jāpaciešas un tad es, cerams, varēšu apmeklēt dienas stacionāru reizi nedēļā un pārējo dienu pavadīt pie jūras. Tas ir reāli viss, ko man gribas darīt – peldēt un braukāt apkārt ar riteni, bezmērķīgi, stundām ilgi. Tas jau laikam ir uzlabojums, salīdzinot ar to, ka iepriekš es gribēju tikai gulēt gultā un nedarīt neko, gulēt, līdz nomiršu. Nāve joprojām man šķiet ļoti vilinošs koncepts, pati gan es to nedarīšu, bet ticu, ka ilgi nedzīvošu, nezinu, kāpēc, bet tāda sajūta man ir. Dzīve ir dzīve, katram ir savi tarakāni, un manējie ir jāsazāļo, citādāk sāk grauzt manas smadzenes, aprīt manu serotonīnu un visu pārējo, kas vajadzīgs, lai justos kaut cik labi. Gribas mājās, bet nav tā nav izmisīga vēlēšanās tikt ārā no “trakomājas”, tā vienkārši ir vēlēšanās kaut ko darīt, kas manā gadījumā ir milzīgs sasniegums, iepriekš gulēt gultā bija vienīgā mana vēlme, un, stājoties šeit, prognozēju, ka tā arī darīšu, ka visu dienu gulēšu gultā. Ir jau cilvēki šeit, kas tā arī dara, bet pārsvarā visi kaut kā cenšas sevi nodarbināt, daudz runājam savā starpā, lai tas laiks paietu ātrāk. Laiks te paiet jocīgi. It kā draaaaaausmīgi velkas un no vienas līdz otrai ēdienreizei, nodarbībai, pastaigai tas laiks paiet tik lēni, bet tajā pašā laikā jau septītā diena, jau redzu gaismu ne tuneļa, bet slimnīcas koridora galā, kas aicina mājās. Šobrīd man nav māju, es mētājos pie mammas, pie vecvecākiem, turpu šurpu, savu māju man nav, cerams, ka spēšu tikt arī pie tādām kādreiz, pagaidām jāpamētājas. Gribētos mācēt zīmēt, varētu sēdēt un caurām dienām kaut ko zīmēt skaistu un tad dāvināt māsiņām, sanitārēm, psihoterapeitei, ārstēm, citiem pacientiem. Tā būtu māka, ko gribētos dzīvē apgūt, vismaz kaut kādas “savas” lietas, ko protu smuki uzzīmēt, kaut dažas, nevajag jau gleznas un portretus.
Kaut kā tā. Paldies, ka esi te. Vēl tiksimies.
Bilde no: http://www.assimpleasthis.com/how-to-get-through-a-bad-depression-day/
Es un mani putni 