Depresija

Šajā sadaļā es negribu gari un plaši skaidrot, kas ir depresija, kā tā izpaužas utt. Gribu pastāstīt savu depresijas stāstu, vienīgo pieredzi, par ko esmu tiesīga runāt, jokot, raudāt un skaļi smieties.

UPDATE 2021. gada novembrī – uzmini nu, kura ir atkal uz slimības lapas, jo netika ārā no depresijas epizodes, bet uzreiz pēc slimnīcas aizgāja uz darbu? Big mistake. Nedari tā. Tagad esmu atpakaļ Liepājā, eju uz Piejūras slimnīcas dienas stacionāru trīsreiz nedēļā, atkal jauna zāļu kombinācija, pie kā vēl jāpierod, atkal visas terapijas no jauna, diagnoze F33.8. Es šajā nedēļā pamazām sāku just, ka zāles sāk darboties, sajutu mazus, cilvēcīgus priekus, par kuriem pārējie priecājas ikdienā, bet es nepamanu vispār, par ko tur priecāties parasti. Life sucks and then you die, pareizi? Tikai tā “sucks” daļa jāpadara ciešama mazliet. Ā, un Wellbutrin, uz ko liku tādas cerības, man nepalīdzēja vispār. Nulle efekta. Tagad Amitriptyline, Aripiprazole un Lamotrigine. 

UPDATE 2021.g. augustā – esmu atpakaļ Piejūras slimnīcā. Manis pietika mazliet vairāk kā gadu. Diagnoze joprojām F33.2, joprojām gribas nomirt un atbrīvot visus no saviem dēmoniem. Pašai par sevi šobrīd man ir diezgan vienalga, īpaši sev nerūpu. Slimnīcā mani “ielika” mamma, šoreiz tas nebija mans lēmums, es vispār nedēļu atpakaļ nespēju pieņemt nekādus lēmumus. Es gulēju gultā, raudāju, lasīju un skatījos video par pašnāvības mēģinājumiem no citu cilvēku pieredzes un ik pa laikam iemigu uz pieraudāta spilvena. Neēdu, nedzēru, negāju uz wc, vispār necēlos no gultas. Tad mani vienkārši sakrāmēja, ietusnīja mašīnā un aizveda uz Liepāju ārstēties. Man ir nozīmēti jauni antidepresanti, iepriekš man bija Venlafaxine, ja esi ar to saskāries/-usies, tad zini, cik neciešamas mēdz būt blakusparādības un cik mokoši ir pārtraukt to dzert. Bet es nu jau esmu gandrīz nedēļu bez Venlafaxine, joprojām reibst galva, ik pa laikam ir stipri brain zaps, grūti koncentrēties.. Un tie “dzīvie” sapņi! Man reizēm ir grūti saprast, vai esmu kaut ko piedzīvojusi, vai tas atkal bija sapnis. Jaunās zāles ir Wellbutrin, tām vajadzētu palīdzēt un neizraisīt man tādas blaknes, kā bija no Venlafaxine. Cerēsim. Kaut kā tā. Slimnīcā šogad ir klusāk, pagājušajā gadā mēs bijām tāds bariņš, kas sēdēja uz dīvāniem gaitenī un runājāmies par dzīvi, par depresiju, par viskautko. Šogad man pašai nav vēlmes ar kādu runāties, bet arī citi baigi nečupojas, pārsvarā sēž savās palātās vai staigā pa gaiteni vienatnē. Atšķirībā no pagājušā gada, tagad es drīkstu iziet no slimnīcas pati un iet, kur gribu. Man jābūt slimnīcā uz ēdienreizēm, kad jādzer zāles, uz nodarbībām, uz terapiju, kad nāk mana ārstējošā ārste un pa nakti. Pārējo laiku es varu nebūt slimnīcā un tas tik ļoti atvieglo būšanu šeit. Lielāko daļu laika es tāpat pavadu palātā, jo man vienai negribas nekur iet, bet vakaros atbrauc mamma un mēs varam aiziet uz jūru, uz kafejnīcu, uz veikalu, es varu samīļot suni. Tas liek justies mazliet “normālākai”. Ceru, ka ilgi te nebūs jāpaliek.

UPDATE 2020.g. jūlijā – esmu, protams, ārā no slimnīcas ar diagnozi F33.2 (rekurenti depresīvi traucējumi, pašreiz smaga epizode) + vēl uz jautājuma zīmes personības traucējumi. Katru nedēļu apmeklēju dienas stacionāru, man tiek nodrošināts psihiatrs un zāles (antidepresanti, neiroleptiķi un trankvilizatori), kognitīvi biheiviorālā terapija, kas man pagaidām ļoti patīk, sensorā istaba (vēl nav bijusi, gaidu nākamo nedēļu) un vispārīgi sajūta, ka man ir atbalsts, es šajā neesmu viena. Jūtos emocionāli labāk, fiziski no zālēm ir dažas traucējošas blakusparādības, bet mēs ar ārsti strādājam pie tā, lai tās novērstu/samazinātu un pamazām tiktu pie tādas zāļu kombinācijas, ko varēšu lietot ikdienā un justies labi, paralēli strādājot pie sevis. Būs labi. Es jūtu, ka būs.

UPDATE 2020.g. jūnijā – esmu psihiatriskajā slimnīcā ar jaunu diagnozi – F33.1 (rekurenti depresīvi traucējumi, pašreiz vidēji smaga epizode). Jūtos šeit komfortabli, pirmā diena bija ļoti grūta, bet nu jau esmu iejutusies un viss ir ok. Gaidu izrakstīšanu, bet arī šausmīgi mājās neraujos, te ir viss, kas man šobrīd ir vajadzīgs, atskaitot varbūt veģetāru ēdināšanu (bet sanitāres ļoti cenšas nelikt man gaļu un zivis, reizēm tikai piemirst).

UPDATE 2018.g. oktobrī – nu jau kopš augusta nedzeru antidepresantus. Tas notika sākumā nejauši, pēc tam apzināti, ilgi cīnoties ar fiziskām sekām, atcelšanas simptomiem. Šobrīd esmu atgriezusies savā iepriekšējā bez-zāļu stāvoklī jeb vidēji smagā – smagā depresijas epizodē, ko man neviens uz doto brīdi nav diagnosticējis, jo man ir kauns iet pie ārsta un stāstīt, ka izlēmu pati no zila gaisa pārtraukt lietot antidepresantus. DISCLAIMER – nekad tā nedariet, ja zāles neder, ja slikti, ja liekas, ka vairs nevajag, ja liekas, ka vajag vairāk – ejiet pie ārsta, mainiet ārstus, kamēr atrodat kādu, kas saprot vai vismaz cenšas saprast, kādu, kam rūp un kurš ir īstajā vietā savā darbā. Es mēģinu sakārtot savu fizisko veselību un meklēju terapeitu, pie kura varētu iet ar konkrētiem jautājumiem pēc konkrētām atbildēm – ja tādu zini, lūdzu, padalies ar kontaktiem.

Varbūt tā nav laba doma, bet es sākšu no beigām. Šajā brīdī mana diagnoze ir F32.1 – vidēji smagas depresijas epizode. Kādu brīdi ārstējos psihiatriskās klīnikas dienas stacionārā, šobrīd reizi mēnesī dodos turp pēc antidepresantu receptes un “atrādīties”. Izklausās biedējoši, bet patiesībā šī ārstēšanās, kas ietver regulāras vizītes pie psihiatra, zāļu dzeršanu un dziļu sava noskaņojuma analīzi, ir devusi man cerību, ka viss varētu būt labi, ne tuvākajā laikā, bet kaut kad.

Antidepresantus lietoju no 2016. gada janvāra, kad pirmo reizi nonācu psihiatra aprūpē un pirmo reizi beidzu sevi vainot pie visa, kas nogājis greizi. Pirms tam vairākus mēnešus sevi atkal un atkal spiedu iet pie (ļoti jaukas un zinošas) psihoterapeites, lai kopīgi secinātu, ka nekādu psiholoģisku traumu man nav, acīmredzot, manas smadzenes gluži vienkārši, kā filmā “Zāģis”, ļauni smīnot, izdomājušas iemest man ar “Do you want to play a game?” ķieģeli.

Pirms sākās mans īstais ārstēšanās periods, es mazliet dzīvoju ellē. Nē, ar maniem dzīvošanas apstākļiem viss bija kārtībā, ārēji nekas neliecināja par to, ka kaut kam būtu jānotiek. Mācījos lauku skolā, aizgāju mācīties vidusskolā uz pilsētu, pēc tam sekoja augstskola… Viss gāja, kā smērēts. Tad kāpēc, pie velna, mani sāka arvien biežāk piemeklēt panikas lēkmes (šķietama nespēja elpot, nepārvarama raudāšana, viegla paralīze, milzu paranoja utt.), kāpēc es cīnījos pārmaiņus ar bezmiegu un prātam neaptveramu miegainību? Kāpēc man kļuva aizvien grūtāk koncentrēties mācībām, kāpēc pazuda interese par sociālo dzīvi, cilvēkiem, mūziku, filmām, grāmatām u.c. lietām, kas man iepriekš tik ļoti sagādāja prieku? Es nespēju mācīties, jo vien doma par mācībām mani tik ļoti satrauca, ka sāku trīcēt un drebēt pie visām miesām, domas šaudījās un, ja nemetu mieru, lielā un baisā panikas lēkme sagrāba mani savā varā un reizēm nelaida vaļā līdz pat nākamajam rītam. Es nespēju arī atpūsties, jo, mēģinot darīt jebko, domāju par mācībām, par to, cik daudz vēl jāpaspēj, jāuzraksta… Ne mirkli manas smadzenes nebija mierā, pat miegā ne, jo pēc pamošanās jutos tā, it kā gulēt nemaz nebūtu gājusi.

Gribu mazliet atkāpties no depresijas un kopumā paziņot, ka studēt ir grūti. Studēt jebko mūsdienās ir liels pārbaudījums nervu sistēmai, kuņģim (kādam arī aknām, bet tas nebūs par mani) un jebkurai hroniskai bērnu dienu kaitei, kas snauž un nebūtu nemaz līdusi ārā, ja ne studijas. Šī varbūt izklausās pēc čīkstēšanas, nepārproti, es esmu patiešām pateicīga, ka man ir iespēja studēt jebko, tikt budžeta grupā, kļūt par jebko, ko vien vēlos saprāta robežās (nu nebūšu es diemžēl kosmonaute vai suņu friziere. apčī). Bet, lai ar ko es runātu pa īstam, nevis, garām skrienot, visi saka, ka studēt ir grūti. Šī “aptauja” var nebūt reprezentatīva un korekta, bet manu viedokli par studijām tā ir izveidojusi – studēt ir grūti. Studēt žurnālistiku, ko izvēlējos es, ir grūti, jo nemitīgi jābūt lietas kursā par visu un visiem, jāprot ātri reaģēt, uzdot īstos jautājumus, jāatmet jebkāda kautrība un atturība, īsāk sakot, jābūt žurnālistam. Laikam lieki piebilst, ka reti studiju laikā es jutos kā žurnālists. Lielākoties piegāju uzdevumiem ar domu, ka gribu izdarīt, jo man jāpelna labas atzīmes, lai paliktu budžeta grupā. Mana motivācija, zinu, jau saknē bija ļoti greiza, bet budžetniekam ir viegli pazaudēt īsto motivāciju, ja jādzīvo bailēs no troļļa vārdā Studiju maksa. Gandarījums par padarīto reizēm bija, bet lielākoties tomēr izpalika, es nespēju priecāties par panākumiem un uzelpot, jo priekšā bija nākamie uzdevumi, raksti, sižeti, intervijas utt. – man bija grūti saprast, ko es daru un kāpēc to daru, ja tas mani dzen tik lielā stresā. Stresu es ēdu brokastīs, pusdienās un vakariņās, uzdzerot zema pašvērtējuma un vainas izjūtas kokteili. Neizklausās daudzsološi, huh? Te nu mans bubulis sāka uzņemt īstos apgriezienus.

Jau vairākus gadus pirms augstskolas biju pamanījusi, ka man piedēvē čīkstēšanu, pesimismu, pārlieku nozīmes piešķiršanu katram sīkumam, overthinking, sevis noniecināšanu u.c. iezīmes, ko pati tik ļoti nemaz nemanīju, bet kas citiem traucēja komunikācijā ar mani. Katru reizi, kad kāds man ko tādu pārmeta, jutos divējādi – no vienas puses, vainīga, jo nevēlējos būt party pooper un bojāt cilvēkiem garastāvokli, bet no otras puses – hei, tāda es esmu, tāds ir mans raksturs, kāpēc man citu dēļ tas jāmaina? Ak, ja vien es jau tad būtu zinājusi… Es tomēr spēju sevi atcerēties kā pozitīvu, sevi mīlošu meiteni ar sapņiem, mērķiem, plāniem, labu humora izjūtu un pietiekamu smadzeņu rievu skaitu gan labajā, gan kreisajā puslodē. Kurā brīdī tā meitene pazuda un kas tam bija par iemeslu? Es melotu, ja teiktu, ka man ir kaut mazākā nojausma.

Varbūt, ja es būtu ātrāk sapratusi, kas man kaiš, varbūt, ja būtu vērsusies pēc palīdzības pirms gada, diviem, trim… Varbūt tad es nebūtu nonākusi depresijas smagākajā (vismaz priekš manis) punktā – domām par nāvi, par to, kāds atvieglojums visiem būtu manis pazušana no zemes virsas. Agrāk es pilnā balsī apgalvoju, ka pašnāvība ir savtīga, gļēva, ka es to nesaprotu. Vai nav ironiski? Nē, es tagad neuzskatu, ka pašnāvība ir atrisinājums depresijas gadījumā, bet es ļoti labi zinu to sajūtu, kad šķiet, ka dzīvei patiesi nav jēgas, visiem apkārtējiem esmu milzu apgrūtinājums. Domu un sajūtu haoss mijas ar pilnīgu un absolūtu emociju trūkumu, vēlēšanās nomirt kļūst par vienīgo domu, kas konstanti ieperinājusies galvā un nemanot… es sāku tai ticēt. Pēc būtības esmu diezgan gļēva, man bail no asinīm, sāpēm, vienmēr esmu bijusi līdz absurdam piesardzīga, tas un ģimene ir iemesli, kāpēc vēl esmu šeit. Bet varētu arī nebūt, tik traki bija. Grūti izskaidrot dzīvi mīlošam cilvēkam ar sapņiem un mērķiem, ko nozīmē – gribēt nomirt pa īstam. Esmu dzirdējusi no vairākiem cilvēkiem, ka “mēs visi jau reizēm gribam pazust”, ka tas ir normāli, ja cilvēkam ir liels stress un problēmas. Man negribas oponēt, jo nezinu, kā jūtas citi, zinu tikai, ka man palika ļoti bail no sevis un savām domām, īpaši dienās, kad nespēju sevi piespiest piecelties no gultas pat, lai paēstu un pačurātu, kad šķita, ka esmu zaudējusi kontroli pār savām smadzenēm, savu ķermeni, saviem orgāniem… Tādās dienās man vienkārši paliek bail. Ja jau nekontrolēju ķermeni, tad vēlāk tas var sākt kontrolēt mani un es varu izdarīt to, ko nemūžam nebūtu iedomājusies – izbeigt savu dzīvi.

Depresija liekas tāds nodrāzts vārds mūsdienu sabiedrībā, tas jau kļuvis kaut kas līdzīgs modes vārdam vai, tieši otrādi – lamuvārdam. Pusaudžiem ir depresija, ja viņiem neatraksta simpātija vai matemātikā dabūts 2. Esmu dzirdējusi par depresiju nolauzta naga dēļ, nokavēta autobusa dēļ, lietainas dienas dēļ… Tā varētu turpināt un turpināt. Apzinos, ka nav manā varā iznīdēt šo niķi katru savas dzīves nebūšanu saukt par depresiju, bet jūtu, ka mans pienākums ir vismaz nedaudz paskaidrot, kāpēc depresija ir slimība, kā jūtas depresijas pacients un kāpēc ir pagalam aplami uzskatīt, ka depresiju iespējams uzveikt, vienīgi domājot pozitīvi un beidzot čīkstēt. Varbūt kādam tas izdevies, es labprāt uzzinātu, kā, pagaidām palieku pie sava, turpinu dzert antidepresantus un apmeklēt psihiatru. Ārēji esmu pilnīgi normāls, funkcionējošs sabiedrības loceklis, tieši tāpēc depresiju grūti saprast, izmērīt un ielikt kaut kādos rāmjos. Slimība noris pacienta galvā un fiziskās izpausmes katram var būt dažādas – man tās bija panikas lēkmes, kas ļoti atgādināja astmas lēkmes, sirdsklauves, sajūta, ka nemitīgi salstu, galvassāpes, kas brīžiem robežojās ar migrēnu, drebuļi, apetītes zudums vai pārmērīga rijība, bezmiegs vai nespēja pamosties un izgulēties (bija brīži, kad nespēju pamosties ar trim dažādiem skaļiem modinātājiem), apātija, kas mijās ar nespēju nosēdēt mierā… Ja godīgi, tad es tā varētu turpināt, bet šie simptomi man bija visbiežāk un visvairāk traucēja, dzina mani vēl lielākā stresā un pašpārmetumos un kurbulēja manu depresiju līdz tās smagākajam punktam.

Man ir patiesi paveicies ar mīlošu ģimeni, lielisku puisi un draudzenēm, saprotošiem ārstiem un svešiem cilvēkiem, kas izvēlējušies ar savu pieredzi dalīties publiski (piemēram Alise, kuras rakstu lasot, es raudāju, saprotoši māju ar galvu, atkal raudāju un beigās atviegloti nopūtos). Kopumā mana atbalsta grupa mani baksta un stutē, neļauj man ilgi palikt vienai, neļauj man darīt sev pāri gan morāli, gan fiziski (neēdot, neguļot), ir saprotoša un vienkārši pieņem mani, kamēr es vēl mācos pati sevi pieņemt. Nevaru teikt, ka nu mana depresija atkāpjas, galīgi nē. Mana atveseļošanās ir tikai pašā, pašā sākumposmā, kad tiek meklētas īstās zāles, kas darbojas un ko mans organisms neatgrūž; kad pierodu pie normāla dienas režīma, pienācīga miega un balansa starp darbu un atpūtu; kad mācos runāt par depresiju ar citiem un galvenais, ar sevi. Vissvarīgākais man šobrīd ir saprast un pieņemt sevi, iemācīties just, kad tuvojas sliktā diena, dzert zāles un runāt ar cilvēkiem, lai viņiem vieglāk mani saprast un palīdzēt.

Es ļoti gribu parunāt – par depresiju, par dzīvi, par visu un neko, būt noderīga, palīdzēt, ļaut kādam palīdzēt sev. Mani var sakontaktēt Facebook un e-pastā sabine.kirkize@gmail.com. Uzraksti – parunāsimies. Paldies, ka esi šeit, ka lasi, kas man sakāms, es ticu, ka gan man, gan tev viss izdosies. Pat ja šobrīd tā nešķiet, svarīgi kustēties uz priekšu maziem, lēniem solīšiem, tikai uz priekšu. Motivācijas runas nav mana stiprā puse un es tam visam ticu maz, tāpēc viss, ko saku, ir no sirds, manis pašas secinājumi. Lai saulaini un silti! (: