Kā četros naktī prātā nesajukt

No diviem naktī līdz sešiem no rīta pasaule šķiet kārtībā, milzu miega burbuli iztraucē vien kāds garāmskrejošs krāciens. Šis šaurais lodziņš diennaktī man vienmēr licies vispievilcīgākais: ne tāpēc, ka es būtu pūce, ne arī tādēļ, ka internets mazāk noslogots, gluži vienkārši tā ir mana iespēja pabūt vienatnē. Bet vienatnē nesanāk aizbēgt no trakākās kņadas un skaļākā trokšņa – tā, kas darās pašas galvā. Pa dienu darbi un dzīve ļauj nedomāt, bet nogurums palīdz naktī bezrūpīgi šņākt un noņemt no sevis atbildību par neizdomātajām domām un neizsāpētajām bēdām, jo nav taču laika – jāstrādā, jāguļ, jābrauc, jāiet, jāēd, jāskatās, jārunā, jāklausās, jāmazgājas… Tad slimība dara savu un liek visu dienu pavadīt gultā ar sevi, mīļo; ja vēl sanāk pa dienu aizmigt un naktī nenāk miegs, nekas labs nav gaidāms.

Slimošana ir depresijas labākais laiks nākt gaismā, jo papildus atbaidošajam spoguļattēlam un pašsajūtai, ko vislabāk var raksturot ar vārgu “bleh”, piezogas apātija, jēgas meklēšana (un galīga pazaudēšana) sevī un dzīvē kopumā, FOMO,  vēlme noslēpties, kas mijas ar bailēm tikt aizmirstai… Es varētu tā turpināt vēl ilgi un dikti, nav robežu manai spējai sevi saraudināt minūtes laikā.

Dzīve reizēm iegrozās tā, ka esmu tīri apmierināta ar sevi, liekas, ka kaut ko daru pareizi, kaut kas notiek tā, kā vajadzētu, šķiet, ka ceļas pašapziņa un atmudžinās mans kompleksu mezgliņš, ko man patīk raustīt un staipīt, kad garlaicība māc. Bet tad pienāk brīdis, kad viss ar putojošu vilni atnāk atpakaļ, es sarijos sālsūdeni (jūra=asaras, kāda neparasta metafora, meh) un palieku kaut kur dibenā, pilnīgā un galīgā. Ja pirms nedēļas es grasījos atmest antidepresantus, paņemt suni no patversmes un audzēt lavandu kastē uz palodzes, tad nu es skaidri apzinos, ka depresija nekur nav palikusi, tikai iemācījusies labi paslēpties aiz komfortablas ikdienas un to-do  sarakstiem. Un nav jau slikti reizēm saslimt un pārcilāt savu smadzeņu tumšākos stūrīšus, tikai man no tiem neuzglūn skeleti vai putekļu ērcītes, bet gan visīstākie dēmoni, no kādiem Holivudas horror žanrs neuzdrošinātos pat iedvesmoties.

Tādās naktīs kā šī klabināties pa taustiņiem liekas vienīgās zāles pret sajukšanu prātā. Vai man gribas iziet pa logu? Mazliet. Vai man gribas nebūt un neeksistēt? Jā, ļoti. Vai es redzu jēgu savai eksistencei? Nepavisam. Līdz absurdam stulbas un neproduktīvas domas, mazliet maigākās ir par aiziešanu no darba, alkohola pārmērīgu lietošanu un aizbraukšanu prom, neko nevienam nepasakot. Es vēl neesmu iemācījusies tikt galā ar šīm domām, parasti tās pāriet pašas, kad dzīve atkal atgriežas normālās sliedēs (cik nu normāls tas manas dzīves bānītis ir iespējams) un kļūst tik aizņemta un nogurdinoša, ka depresija atgriežas tālākajos apziņas plauktiņos. Bet tās dienas, kad mana diagnoze liek par sevi manīt, ir tik mokošas un neizturamas – lielas krokodila asaras rit pār vaigiem un es cenšos noķert tās sasodītās piles, pirms tās sasniedz tastatūru un iztraucē manu klabināšanu. Visas domas, aiz kā spēju aizķerties, noved pie viena – lielas raudāšanas, sevis žēlošanas un domām par to, cik pasaule būtu skaista, ja tajā nebūtu manis.

Ar šo es gribēju pateikt… patiesībā jau laikam neko. Tā kā mana depresija joprojām uzglūn un aizved mani baisos prātuļojumos, man atliek cerēt, ka kāds reiz izgudros īstas zāles (vairāk domāts kā remedy, ne medicine) pret manu īsto un vienīgo kaiti, no kā rodas simts un viena cita. Ar labu nakti.

Attēls: Kate Revillhttp://kater31.deviantart.com/

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: