Socializēšanās spožums un posts

Man ir bail no cilvēkiem. Tik īss un vienkāršs apgalvojums ietver sevī tik daudz jautājumu, šaubu, gadiem ilgu novērojumu, pārdomu, cerību un vilšanos. Esmu vīlusies sevī un cilvēkos, tāpēc tagad izvēlos komunicēt pēc iespējas mazāk, lai nesagādātu sev liekas raizes un sirdsklauves.

Savas bailes uzskatu par pavisam racionālām. Ir cilvēki, kam bail no spokiem, raganām, citplanētiešiem, kaut viņi nekad tos nav redzējuši. Es cilvēkus sastopu katru dienu, man nākas ar viņiem runāt, sadarboties, lai sabiedrības zobratiņš turpinātu griezties, es zinu, par ko runāju, kad saku, ka cilvēki mani iedzen patiesās šausmās. Pareizāk noteikti būtu teikt – es sevi iedzenu šausmās, jo galvā izspēlēju katras mijiedarbības ar cilvēkiem iespējamos scenārijus, sagatavojoties ļaunākajam. Ja nu es pārteikšos? Ja nu nokavēšu savu pieturu? Ja nu kādu pagrūdīšu, uzkāpšu uz kājas? Ja nu kāds mani pārpratīs? Šādi jautājumi burbuļo manās smadzenēs nepārtraukti, kad vien esmu cilvēkus. Nē, tas nav veselīgi, bet ej nu iestāsti smadzenei, ka no cilvēkiem nav jābaidās.

Pavisam mazliet piepūles, cilājot pirkstus pa taustiņiem, un esmu sev diagnosticējusi social anxiety disorder jeb sociālo trauksmi (mūsdienās katrai kaitei ir gudrs nosaukums, visbiežāk pat vairāki), ko vienkāršiem vārdiem tā arī var raksturot – bailes no cilvēkiem. Iztulkošu mini čeklisti no National Institute of Mental Healthkādas pazīmes piemīt cilvēkiem ar šo sociālo trauksmi:

  • Nemiers, trauksme, ko izraisa atrašanās citu cilvēku klātbūtnē, grūtības runāt ar tiem;
  • Nedrošības sajūta citu cilvēku priekšā, uztraukums par iespējamu pazemojumu, kaunu, atraidījumu, bailes no citu aizvainošanas;
  • Lielas bailes no cilvēku nosodījuma;
  • Uztraukums dienas vai pat nedēļas iepriekš pirms kāda sociāla notikuma;
  • Izvairīšanās no vietām, kur ir cilvēki;
  • Grūtības izveidot un uzturēt draudzību;
  • Sarkšana, svīšana vai trīsas citu cilvēku klātbūtnē;
  • Nelabuma sajūta citu cilvēku klātbūtnē.

Varu droši apgalvot, ka vairāk vai mazāk man piemīt visas šeit nosauktās pazīmes, pieskaitot vēl ārkārtīgi zemu pašapziņu un grūtības koncentrēties sarunas laikā, visu laiku uztraucoties, kā otrs mani redz un ko par mani domā. Interesantākais šajā visā, kā arī tas ir minēts dažādos avotos – es apzinos šīs bailes, ar galvu saprotu, ka nekas slikts ar mani nevar notikt, ja arī gadīsies kļūdīties, ja arī kāds mani nosodīs utt., bet galvai šajā visā ir vismazākā teikšana. Vairākus gadus esmu mēģinājusi sevī attīstīt “man neinteresē, ko citi par mani domā” politiku, taču viss velti. Depresijas lokomotīve sev velk līdzi ievērojamu  mentālu problēmu vagonu sastāvu un sociālā trauksme ir viena no tām, kas visvairāk traucē un bremzē ārstēšanos, jo vērsties pēc palīdzības ir divtik grūti.

Un ir jau viegli pateikt: “Vienkārši izej laukā!”, “Piezvani draudzenei!”, “Aizej uz kino!” vai ko tamlīdzīgu, jo tās patiešām ir ikdienišķas lietas, kam nevajadzētu sagādāt grūtības vai izraisīt fizisku nelabumu, sirdsklauves un paniku. Es nespēju pat iedomāties, kā esmu divarpus gadus mācījusies žurnālistiku, kur runāšana ar svešiem cilvēkiem ir ikdiena. Mana ikdiena bija sevis pierunāšana kādam zvanīt, rūpīga sava runājamā teksta izplānošana, iestudētas reakcijas, panikas un trīcošas balss izmisīga maskēšana. Jebkura, pat īsākā intervija man jāieraksta diktofonā, jo tik ļoti koncentrējos uz to, lai nenoģībtu, ka sekot līdzi un atcerēties, ko intervējamais saka, ir gandrīz neiespējama. Depresija šīs bailes ir izcēlusi jaunā gaismā, jo nepārtraukti liekas, ka vārds “depresija” ir iegravēts man pierē, ka jebkurā skatienā, ko cilvēks man velta, slēpjas nepatika pret mani, nosodījums man. Tas ir nepārraujams loks – depresija baro sociālo trauksmi, trauksme baro depresiju.

Dzīve ar sociālo trauksmi ir… maigi izsakoties, neērta. Bet es mācos. Un apceru nākotnes karjeru veidot tādu, lai nebūtu nepieciešams piecelt savu pēcpusi no krēsla. Godīgi sakot, es vismaz tuvākajā laikā neceru atbrīvoties no savām bailēm, pat ar antidepresantu palīdzību. Visam vajadzīgs laiks, psihoterapija un daudz naudas, bet esmu mazliet pārliecināta, ka pavisam sociālā trauksme nekad nepāriet. Ir tikai jāiemācās ar to sadzīvot tā, lai trauksme nekļūst par šķērsli iziešanai no mājām (ko es pagaidām nemāku). Gan jau kādreiz.

 

Advertisements

2 komentāri

  1. Tu skaisti raksti. Ceru, ka tev pietiks spēka uzvarēt savu garo cīņu.

    Vai Dorotijas Rouvas “Depresija” nav gadījies lasīt?

    Publicējis 1 person

    1. Paldies! (:
      Nesen piebeidzu šo grāmatu, un “piebeidzu” ir īstais vārds, jo gāja ar to grūti, visvairāk tāpēc, ka likās, ka tā sarakstīta par mani. Tā bija jauna atklāsme – es tik ļoti neesmu tāda vienīgā, depresija ir tik sasodīti daudziem, ka var lasīt grāmatu un justies kā tās prototipam.Tas bija mind-blowing. Visādā ziņā interesanti bija lasīt un saprast, kāpēc es domāju tā, kā domāju, kāpēc jūtos un reaģēju tā un ne citādi.

      Publicējis 1 person

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

w

Connecting to %s

%d bloggers like this: