Viens brauciens caur saules gais(m)u

Ir tik skaisti apmaldīties savā pilsētā saulainā dienā, ar riteni izbraukāt ieliņas, kur nekad nebūtu iedomājusies iegriezties, izburtot dažādu mazo veikaliņu un frizētavu nosaukumus, vienlaikus cenšoties neuzbraukt saules apžilbinātajiem gājējiem, kuri diezgan slinki reaģē uz mana zvaniņa skaņām. Pavasaris, huh? Viens puika gan pamanījās uzskriet uz mana riteņa stūres un novelties zemē, bet uzreiz jau bija augšā un turpināja ceļu, it kā nekas nebūtu noticis, manu atvainošanos un jautājumu, vai viss kārtībā, pilnībā ignorējot. Nu, labi, ka tā. (:

Turpinot par apmaldīšanos – sanāca apkārtceļu trūkuma dēļ izbraukāt arī dažus blokmāju pagalmus. Man vienīgajai katrs šāds pagalms liekas kā vesela kopiena, kur uz “svešajiem” skatās šķībi un ar aizdomām? Ļoti neomulīgi, bet tajā pašā laikā uzjautrinoši ir sajust uz sevis soliņus apsēdušo tantuku skatienus un bērnu pārsteigtās ačeles, kad es visā savā godībā kratos pa bedrainu celiņu cauri viņu pagalmam. Varbūt tas viss ir tikai manā galvā, bet es patiešām esmu iedomājusies, ka katrs šāds pagalms ir atsevišķa, nodalīta biosistēma, kur viss notiek saskaņoti, visi viens otru, ja ne pazīst, tad zina, un svešos var pamanīt uzreiz. Man tāda “kaimiņu būšana” it kā nav sveša, it kā ir, bet visādā ziņā šķiet interesanta tāda kopīgā saimniekošana, kopīgas rūpes par vienu kāpņutelpu, māju, pagalmu cilvēku grupiņai, kas nav saistīti citādi, kā vien ar izvēli dzīvot konkrētajā dzīvoklī. Šos cilvēkus, līdzīgi kā ģimeni, neizvēlas un pret jaunpienācējiem šeit izturas ar skeptisku piesardzību, jo kādreiz varbūt gadījies cilvēkos vilties vai pašam “pagalma biedrus” pievilt.

Man liekas, ka Jelgava ir ļoti laimīga pilsēta. Tādās saulainās dienās kā šī varētu likties, ka jebkura pilsēta būtu laimīga, bet man nez kāpēc šķiet, ka tieši manā pilsētā dzīvojošie ir vislaimīgākie (to es neattiecinu gan uz sevi, bet tas jau ir atsevišķs stāsts citai reizei). Citās pilsētās neesmu jutusi to enerģiju, kāda ir šeit, mani Jelgava saista ne tikai vizuāli, bet patiešām garīgā līmenī. Manas attiecības ar Jelgavu ir kā laimīga laulība, kur abi viens otru ir sen jau pieņēmuši un mīl kā talantus un labās īpašības, tā trūkumus, vienkārši mīl otra būtību, kas nebūtu iespējama bez pilnīgi visām sastāvdaļām. Šādu mīlestību es jūtu pret savu pilsētu, tāpēc vienmēr esmu izbrīnīta, ja kāds saka, ka Jelgava tam nepatīk. Es, kura ikkatru reizi, braucot cauri pilsētai, to domās “noglāstu”, paslavēju, cik tā brīnišķīga ar to vien, ka ir tieši šāda, saraucu pieri un spļauju pretī ne vienmēr pamatotus argumentus, kad vien Jelgava tiek nosaukta citādi kā “vislabākā pilsēta uz šīs planētas”. Esmu mazliet pasista uz to, jā. Tajā pašā laikā vīpsnāju par rīdziniekiem, kuri jūsmo par Rīgas skaistumu, jo man Rīga izraisa tikai un vienīgi stresu un mazliet nelabu dūšu. Ej nu sazini.

Lai saulaini! (:

Advertisements

One comment

  1. Strange, from the homepage, this post has an image—a building with ‘funny windows’.Just saying. 🙂 Cheers!

    Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: